Vai parasts cilvēks var mainīt pasauli uz labo pusi, jeb Kas tas ir – būt par brīvprātīgo?

Dana Lahtionova

Pēdējos gados Krāslavas novadā tika nodibinātas vairākas nevalstiskās organizācijas, kurās darbojas sociāli aktīvi cilvēki, kas gatavi bez atlīdzības veltīt savu brīvo laiku un spēkus, lai uzlabotu sabiedrību un vidi, kurā viņi dzīvo. 
2018. gadā saskaņā ar domes lēmumiem 19 aktīvākajām biedrībām tika piešķirti līdzekļi 34 178 eiro apmērā. Finansējuma apjomu katrai biedrībai nosaka, izvērtējot organizācijas mērķus, darba plānu nākamajam gadam, kā arī darbības rezultātus par iepriekšējiem gadiem. 2019. gadā 21 biedrības darbības atbalstam Krāslavas novada pašvaldības budžetā plānots iekļaut 29 603 eiro.
Kas tas ir – būt par brīvprātīgo? Kas vieno šos cilvēkus un mudina veltīt savu brīvo laiku apkārtējo labā? Kāda ir viņu motivācija? Kas ir sociāli aktīvs cilvēks – tā ir pārliecība vai dvēseles stāvoklis? Vai parasts cilvēks var mainīt pasauli uz labo pusi?
Atbildes uz šiem jautājumiem – sarunā ar cilvēku, kas aktīvi darbojas sabiedriskajā dzīvē un ir  divu nevalstisko organizāciju līdzdibinātāja – biedrības „Krāslavas māmiņu klubs” un biedrības „Cilvēka attīstības centrs”. Tā ir Dana Lahtionova.

Pašiem veidot pasauli, kurā dzīvojam

Sabiedriskais darbs aizņem lielāko manas dzīves daļu. Divām organizācijām, kurās es strādāju, ir dažādi darbības virzieni. Māmiņu kluba galvenais darbības mērķis ir dažādot vietējo iedzīvotāju, tai skaitā māmiņu, iespējas iegūt jaunas zināšanas, ko sniedz labākie Latvijas speciālisti, kā arī kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku. Savukārt, biedrības „Cilvēka attīstības centrs” mērķis ir popularizēt aktīvu dzīvesveidu. Tas lielākoties ir saistīts ar kultūras aktivitātēm un veselību veicinošiem pasākumiem.

Kāpēc es nodarbojos ar brīvprātīgo darbību? Es vēlos pavadīt savu laiku lietderīgi, lai mana dzīve būtu pilnvērtīga. Man ir svarīgi, kādas pēdas atstāju pēc sevis. Varam nodzīvot savu mūžu, nevienam nemanot, vienkārši nodarbojoties ar sadzīviskām lietām, taču mēs varam izdarīt kaut ko tādu, kas uzlabotu mūsu apkārtējo vidi un cilvēku dzīves kvalitāti.

Mana motivācija – pašai veidot pasauli, kurā es dzīvoju. Nav jāgaida, ka kāds cits nodrošinās man komfortu, bet gan pašai aktīvi ietekmēt šo procesu. Ja ikviens cilvēks būs aktīvs un atbildīgs par to, ko viņš dara kā personība un kā sabiedrības loceklis, tad (tā ir mana utopiskā ideja) mēs visi dzīvotu citādāk, pavisam citā pasaulē.

Iegūt izglītību, izmantojot dažādas iespējas

Kad cilvēks sāk iesaistīties brīvprātīgajā darbā, viņš saprot, kādu gandarījumu tas sniedz. Paaugstinās pašvērtējums, rodas dzīvesprieks un ticība sev, saviem spēkiem, tam, ka tavs dzīves aicinājums – kaut ko mainīt šajā pasaulē.

Tā ir lieliska dzīves skola. Var studēt universitātē, un var iegūt izglītību, izmantojot dažādas citas iespējas. Man brīvprātīgais darbs ir arī lielisks izaicinājums, kas palīdz izprast, kas ir grāmatvedība, lietvedība, sabiedriskās attiecības. Jānodarbojas ar to, kas padodas vislabāk. Piemēram, es neveidoju reklāmas plakātus, jo man nav nepieciešamo iemaņu darbā ar dizaina datorprogrammām. Taču mums komandā ir cilvēks, kurš prot to darīt.

Tagad, kad daudzi slimo, es varu pastrādāt viņu vietā, atvērt telpu, lai sagatavotu to pasākumam, uzvārīt tēju un tml. Ja pienākumi ir sadalīti, mēs izzinām savas spējas, redzam, kas iznāk labāk un ko mēs varam dot citiem.

Neatlikt darbus uz rītdienu

Visu paspēt nav iespējams, tāpēc ziedoju šim darbam pa kādai daļai no visa sava brīvā laika. Vienmēr ir vīzija, cik procentus no ieplānotā var izdarīt. Protams, gribas, lai vienmēr ir 100 procenti, iespējams, to varētu panākt, ja paralēli nebūtu jānodarbojas ar vairākiem projektiem. Tāpēc saprotu, ka 70 procenti – tas ir labāk nekā nulle. Mana nostāja ir šāda – ja no paredzētā darba ir izpildīti 70 vai 50 procenti, var uzsist sev uz pleca – izdarīts. Ja ir mazāk nekā 50, tad ir vērts padomāt, vai vispār ir vērts ar to nodarboties.

Es plānoju savu laiku un cenšos neatlikt darbus uz rītdienu, bet gan izdarīt uzreiz. Daudzi darbi aizņem tikai 5 minūtes, bet, ja tos atlikt uz 2-3 dienām, tad tie pārvēršas par nastu un atņem ļoti daudz enerģijas. Es cenšos deleģēt savus pienākumus. Piemēram, nepiespiežu sevi uzturēt māju ideālā kārtībā, vienmēr visu sakopt, gatavot ēdienu pašai. Šie ikdienas darbi ir sadalīti starp citiem ģimenes locekļiem. Kā sievietei un kā mātei man vairs nav tik lielas atbildības, kāda, iespējams, ir citām sievietēm.

Turklāt es daru to, kas man izdodas ātri un labi un par visām varītēm ne cenšos darīt to, kas man neiznāk un kas aizņem ļoti daudz laika.

Man nav nekādu ilūziju par to, ka es varēšu kādreiz apsēsties un sākt adīt zeķes. Varbūt kādreiz…, bet noteikti ne tuvākajā laikā.

Apmeklēt pasākumus

Ebreju kultūras popularizēšanas vakars, kas pagājušā gada nogalē notika Krāslavas pils staļļu renovētajā ēkā, nav pirmais masu pasākums, ko sagatavoja un īstenoja biedrība „Cilvēka attīstības centrs”, bet Krāslavā tas tika organizēts pirmo reizi. Pasākuma norises vieta bija ļoti atbilstoša tā idejai, un mērķis tika veiksmīgi panākts, pateicoties aktīvai komunikācijai un nodibinātiem sakariem. Konkrēti šajā gadījumā man bija skaidrs redzējums, ko šis pasākums var dot pilsētai. Esmu gandarīta par to, ka svētki patika krāslaviešiem un ceru, ka šis vakars atstāja labas atmiņas. Bet teikšu godīgi – es būtu ļoti laimīga sadalīt ar kādu to „papīra darbu” apjomu, kas tika veikts pirms pasākuma un turpinās līdz šim laikam, kad jāsagatavo atskaites. Birokrātija nogalina entuziasmu.

Šogad biedrība „Krāslavas māmiņu klubs” tika ievērota un novērtēta valsts līmenī. Mums tika piešķirta „Balva cilvēka izaugsmei” kategorijā „Par izcilu ieguldījumu Latvijas nākotnē”. Tas bija ļoti patīkams pārsteigums un pelnīta atzinība, jo trīs gadu laikā esam organizējuši vairāk nekā simt pasākumu plašai auditorijai. Mūsdienās īpaši vērtē tos, kas kaut ko dara, ideju dažādība vairs nevienu īpaši neinteresē, jo tādas ir daudziem cilvēkiem. Un mēs saņēmām apbalvojumu tieši par saviem darbiem.

Māmiņu kluba pasākumi tiek organizēti augstā līmenī. Krāslavas auditorijai mēs aicinām lektorus no Rīgas. Pierunāt viņus veltīt tam divas dienas no savas dzīves (daudz laika aizņem ceļš) ir diezgan sarežģīti. Taču, redzot to, ko mēs darām, viņi atsaucas mūsu aicinājumam. Galvaspilsētā par šādu lekciju apmeklējumu jāmaksā visai dārgi – no 25 līdz 35 eiro, Krāslavā, pateicoties projektam, mēs varam piedāvāt mūsu iedzīvotājiem bezmaksas nodarbības. Aicinām visus krāslaviešu uz mūsu pasākumiem. Nāciet, neatlieciet to uz vēlāko laiku, jo pēc tam šāds pasākums, iespējams, vairs nenotiks.

Būt aktīvam un dzīvot interesanti

Manuprāt, visi cilvēki dzīvo interesanti, tikai ieinteresētības līmenis katram ir savs. Manā izpratnē dzīvot interesanti nozīmē dzīvot aktīvi, dzīve no sērijas „darbs – mājas” man šķiet garlaicīga.

Ja cilvēks ir gandarīts par savu dzīvi un netraucē citiem, tad viss ir kārtībā. Bet, ja cilvēks nav apmierināts ar to, kā viņš dzīvo, viņam vajadzētu sākt darīt kaut ko pašam.

Uzskatāt, ka salūts Jaungada pasākumā nebija pietiekami labs? Nāciet un uzzīmējiet savu ideālo salūtu un pārlieciniet citus, ka tas ir ideāls, vai atrodiet domubiedrus, ar kuriem var organizēt citu salūtu. Citiem vārdiem sakot, netērējiet laiku veltīgi, nekritizējiet. Bet, ja kritizējat, piedāvājiet variantus, kā to var izdarīt labāk.

Mēs kontaktējamies un cieši sadarbojamies ar citām biedrībām, kas aktīvi strādā Krāslavā, – „Pieci airi”, kas nodibināja Senioru skolu, „Pīlādzītis klubs”, „Atvērtība”, „Sportists”.

Saskarsme un komunikācija ir ļoti svarīgas. Kad runā ar cilvēku, jau pēc 10 minūtēm var saprast, kā ar viņu var sadarboties, ko viņš var dot. Mums ir maza pilsēta, un cilvēki šeit labi saprot, ko var darīt apkārtējo labā. Dome sniedz lielisku iespēju – uzraksti, pastāsti, kādas tev ir idejas, tad noteiktam mērķim tiek piešķirta nauda. Iedzīvotāji saviem spēkiem realizē daudzus projektus – remontē rotaļu laukumus, nodarbojas ar pagalmu apzaļumošanu, noformē sabiedriskās telpas, piemēram, bērnu nodaļu poliklīnikā. Tā ir lieliska iespēja būt aktīviem.

Darīt kaut ko sabiedrības labā

Mana ģimene apmetās uz dzīvi Krāslavas novadā nesen, un, iespējams, es vēl līdz galam nesaprotu, kur atrodos. Es izaugusi pavisam citā vidē, mums nebija tik ciešu sociālo saikņu kā šeit. Dzīvojot lielpilsētā, var neko nezināt par savu kaimiņu, bet šeit es esmu sapratusi, ko nozīmē dzīvot sabiedrībā, kur visi ir savstarpēji saistīti. Man ir prieks par to pieredzi, ko esmu ieguvusi Krāslavā.

Tagad es varu teikt, ka Krāslavas novads ir kļuvis par manām mājām. Bet tajā pašā laikā es dzīvoju šeit kā „ar savu Bībeli svešā klosterī” un nedomāju, ka te ir manas mājas uz visiem laikiem. Nākotnē es labprāt pārceltos uz dzīvi citviet.

Taču pašlaik mēs strādājam un darām to, kas priecē vietējos iedzīvotājus. Nāciet, piedāvājiet savu palīdzību, pastāstiet par savām idejām! Sadarbosimies! Mums ir ļoti vajadzīgi cilvēki, kas gatavi mums palīdzēt! Ja jūs sēžat mājās un sakāt, ka Krāslavā nekas nenotiek, tad jūs kļūdāties. Šeit ir daudz iespēju! Ja mēs visi kopā darīsim kaut ko sabiedrības labā, tad dzīve šādā sabiedrībā kļūs arvien labāka!

Intervēja Elvīra Škutāne,
autores foto